Visiem ir savs viedoklis par to, kāds tad ir bijis šis gads. Kāds ir mans? Ne tas sliktākais, ne tas labākais. Kaut kur pa vidu. Pa vidu starp izmisuma asarām un prieka izsaucieniem.
Šodien palasīju ko citi saka par gada beigām, par apņemšanos dzīvot labāk… Kāds ieraksts ļoti mani piesaistīja. Ne tāpēc, ka tas būtu izcili lielisks, bet gan tāpēc, ka ieraksta autors ir nonācis nelielās pretrunās pats ar sevi. Pārfrāzējot viņu – esi tu pats, nemainies (piedod, ja pārfrāzēju nepareizi, bet tā es to sapratu…). Dīvaini, pāris mēnešus atpakaļ viņš man teica ko citu. Protams, es esmu pateicīga par to, ka viņš ievēroja manus mīnusus, izlika tos uz paplātes manā priekšā un skaidri un gaiši pateica, lai mainos, ja kādam gribu patikt. Un es tiešām ņēmu vērā šos ieteikumus. Vai esmu kļuvusi par labāku cilvēku? Es tā nedomāju. Es joprojām esmu tā kaitinošā meitene, kurai ir noslieces uz depresīvām domām, tomēr esmu sapratusi kā man ir jāizturas viņa un citu kursa biedru klātbūtnē… Jo es taču esmu tikai skuķis no laukiem, ko gan es zinu? Vai ne tā? Bet tagad… Tagad es saprotu, ka nav jēgas censties. Mamma man atgādināja vienu lietu, kuru es pati viņai teicu kādu laiku atpakaļ: “Ja tu cilvēkam nepatīc tāds kāds tu esi, tad tā ir viņa problēma….” Tā lūk… Mana pirmā apņemšanās: ESI TU PATS UN NEVIENS CITS!
Otrā apņemšanās: NETIESĀT CITUS PIRMS NEESI VIŅUS LĪDZ GALAM IEPAZINIS UN NENORĀDĪT UZ VIŅU KĻŪDĀM, JO MĒS VISI ESAM CILVĒKI UN CILVĒKI MĒDZ KĻŪDĪTIES!
Tieši gada nogale ir bijusi tā labākā, maģiskākā… Uzsāktas mācības sapņu universitātē, iegūti jauni draugi, paziņas, atrasta kopīga valoda ar neieredzētiem radiem, iegūta jauna ģimene. Protams, gads nav bijis tikai labs. Depresīvās domas, eksāmenu drudzis, kurš nenorima līdz nesaņēmu to papīrīti, kurš apstiprina, ka esmu beigusi tādu un tādu vidusskolu ar tādām un tādām sekmēm. Ir bijušas arī histēriskas asaras brīdī, kad tētis iet ārā pa manas koju istabas durvīm. Pietrūkst man viņa… Ļoti, ļoti… Protams, neiztikt arī bez histēriskiem smiekliem, dusmu lēkmēm un citām meiteņu problēmām.
Vecgada vakars/Jaunais gads man asociējas ar vēl kādu citu notikumu. Kad 31.decembrī pulkstenis sitīs pusnakti es jaunajā gadā “iekāpšu” ne tikai ar apņemšanos, bet arī ar jaunu ciparu, kurš mani vajās visur kur es iešu. Tāds pavisam apaļš cipars. 20, man paliks 20 gadi. Ja tā godīgi, es jūtos vecāka par saviem 20, ne velti man cilvēki dod 24-26 gadus, jo es tā arī jūtos. Senā paruna “Tu esi tik vecs, cik vecs jūties.” ir patiesa. Esmu kā pierādījums. Hahahaha… Jokoju, protams. Bet reizēm uznāk tāda sajūta, ka esmu dzīvesgudrāka par saviem vienaudžiem. Patmīlība? Nebūt ne.
Trešā apņemšanās: NEBAIDĪTIES UZVESTIES ATBILSTOŠI SAVAM VECUMAM!
Jā, dzīve jau nebūtu dzīve, ja tā visa būtu tikai balta vai melna… Tā ir jākrāso krāsaina, lai būtu interesanti atskatīties.
Ceturtā apņemšanās: KATRU DIENU DZĪVOT TĀ ITKĀ TĀ BŪTU PĒDĒJĀ!
Mēs taču zinām kā ir ar to apņemšanos. Nedēļu, augstākais mēnesi, tas viss darbojas, tomēr vēlāk mēs atgriežamies pie vecajiem niķiem un stiķiem. Bet varbūt tas nav nemaz tik slikti?
Piektā apņemšanās: NEAPŅEMTIES TO, KO TU NESPĒJ IZDARĪT.
Lai 2012. nenāk ar katastrofu, bet ar jautrību, smaidiem, prieku, lielu laimi un neizmērojamu mīlestību. Lai priecīgās dienas ir vairāk kā bēdīgo. ^^
Tiekamies jau nākamgad! ^^
Continue reading
